Braucot pa lielceļu dienvidigaunijā mierīgo braucienu izmaina priekšā esošā zīme, kas apzīmē apdzīvotas vietas sākums. Šī zīme mums liek samazināt ātrumu un nodomājam, ka ja jau reiz braucam tādai vietai cauri, tad jāizmet kāds lielāks līkums lai redz kas tad nu tur ir un kas nav.Tā nu pamanam kādu pamestu daudzstāvu celtni, kas vilina, lai to apskatām. Tā nu novietojam auto kādu gabalu uz priekšu, lai, ja nāktos bēgt, tad varētu skriet uz priekšu ielekt mūsu ekspedīcijas mobīlī un dotots prom, cik nu ātri var. Dodamies iekšā un redzam…
ka mūs sagaida pamests dežuranta postenis, un skats, ka šķiet pa visam nesen būtu bijuši terroristi un visu izārdijuši. Slepus dodamies garām dežuranta postenim un secinam, ka šīs savu laik ir bijušas kopmītnes, par to liecina mēbeles, istabiņu numurētās durvis un gultas istabiņās. Izstaigājot pirmo stāvu tiek nolemts doties stāvu augstāk. Kur turpinam vērot vecās mēbeles, pusizsistos logus, vējā čīkstošas durvis. Līdz mūsu mierīgo lāčošanu pa kopmītnēm pārtrauc kāds auto kas apstājas pie ieejs, un no tās izkāpis apsargs. Tākā tad bijām trešajā stāvā, tika nolemts, ka vajadzētu bēgt, izlecot uz gaiteņa jumta, kas savieno pirmo bloku ar otro, un tad lēkt no tā zemē un pazust kokos,kas veiksmīgi realizējās. Labi, ka iepriekš bijām padomājuši par to kur novietot auto. Iedomājieties cik muļķīgi būtu ja auto būtu novietots pie durvīm un pēc veiksmīgas bēgšanas nāktos atgriesties.
Raksta sākumā jau domāju, ka veltīgs plāns par bēgšanu, nebiju gaidījis, ka raksta beigās atklāsies, ka plāns tomēr ļoti labs.
Bet nu jā – visā visumā izklausās, izskatās, ka bijis interesanti 